Latvijas ugunis
Latvijas ugunis izkrāsojot vēl vairāk kā iepriekšējās grāmatās būs vajadzīga tieša vecāku vai audzinātāju palīdzība. Pie katrā zīmējumā ietvērto tēmatu būtu stāstams un izskaidrojams jo plaši. Tas varētu rosināt interesi izprast mūsu tautas likteņus.
Senlaikos, kad Latviju klāja ledāji un sniegi, pāri tai kvēloja debesu ugunis - kāvi, ziemeļblāzma. Tās mānīgi sārtajā gaismā kā tālas kara taures skaņa kupenām pāri gāja spalvainā mamuta sauciens, - it kā jau vēstot tos kāvu gadus, ko šai zemei nākotnē būs piedzīvot.
Ledum un sniegiem aizejot, Latvijas ūdeņos atmirdzēja somugru medinieku ugunskuri.Tiem vēlāk pievienojās pirmo baltu līdumnieku pavardu liesmas un nolīsto koku krāvuma svelme, kas sīvus dūmus laizdama gruzdēja velēnās, ārisku tīruma vietu gādājot.
Mūsu senčiem laukā grūti strādājot un smagajam kaplim pret zemē snaudošu akmeni certamies, bieži vien apšķīda dzirkstis. Latvijas akmeņi ir dzirkstīm pilni. Tie glabā sevī liesmu gan pavardam, gan kara ugunij.
Pavardu ugunis silti un mājīgi kurējās slieteņos un namos, laižot vējā mīkstus dūmus. Kara ugunis, kas briesmas vēstot iedegās pakalnos, bija pavisam citādas. Tās rūca un karsti sprēgāja augstu stabu galos, pūsdamas debesīs melnus sveķainus dūmu mutuļus, kuriem cauri skrēja spalgie kara taures vaidi.
Laikmeta ritumā latvjiem, diemžēl, pārāk bieži nācies iedegt šīs kara ugunis, jo visādi svešinieki melos un viltū savus ļaunos nolūkus slēpdami, vienmēr lauzušies latvju novados.
Šīs ugunis nav rimušas pāri Latvijas pakalniem: tās deg un kvēlo vēlā rudens saulrietā pār salnas klāto zemi, lidz kamēr ar vēja nopūtu tās apklāj krēslas pelni.
Bet latvji tāpēc neaizmirsa iedegt Jāņugunis - dzīvībai un tautas nakotnei. Tie aplīgoja saules blāzmu vasaras īsākajā naktī un vēl tagad meklē papardes ziedā noslēpto teiksmu liesmu.
Tāpat godu un dzīru ugunis gaiši mirdzēja gan senajās latvju pilīs, gan mežinieka sētā un pašā ziemas vidū cauru nakti uz lauka dega bēdas un ļaunā diena.
Klaušu laiku grūtumos un tumsā latvieši nezaudēja ticību gaišākām dienām. Skala gaismā mazie bērni mācījās burtot ābēcē, lai vēlāk pie rācenī izdobtas tauku spuldzītes mācītos augsto skolu pārbaudījumiem. Saprātīgie izglītotie latvieši pēc tam bija tautas mudinātāji mosties gara gaismai, iedegt mākslas un zinību ugunis labākai un pilnīgākai dzīvei. Bet viņi atgādināja neaizmirst saistību ar savu tautas kodolu, kas joprojām kā sendienu stāstos mierīgā gudrībā baro velnu ar speltē ceptiem akmeņiem un sīkstā pacietībā nes grūtumus.
Revolūcijas, kari un īsais brīvības posms labi rādīja, ka latvieši spēj domāt paši, rīkoties noteikti un droši, bet arī atgādina, ka spēki apzināmi un raidāmi latviešu interešu virzienā.
Uguns - ārisko tautu dzīvības simbols. Ta rūpīgi glabājama pavārdos un sirdīs zem uguns krusta, - saules zīmes.
Daži padomi zīmējumus izkrāsojot
Uguns ir lielisks temats krāsām. Pašas par sevi liesmas gan visai līdzīgas, bet būdamas mazi vai lieli gaismas avoti, tās iespaido savas apkārtnes izskatu. Mūsu lielākais gaismas avots ir saule.
Priekšmeta krāsu kāda tam gaišā, apmākušā dienā (izkliedētā saules gaismā) - saucam par dabīgo (lokālo) krāsu. Mākslīgajās gaismās priekšmeta dabīgā krāsa dažos gadījumos mainās līdz nepazīšanai, t.i. mes to "labi nevaram redzēt" tādu, kādu esam pieraduši redzēt. No tās redzam cik labi dzīvot saules gaismā, kas sastāv no dažādu nokrāsu (noziedu) stariem un atļauj mums redzēt visādas krāsas. Viengabalaina izgaismota pasaule būtu gaužām nabadzīga, drūma un apnicīga - bet galvenais - nepatiesa.
Lietu krāsa mainās arī atkarībā no tā, vai gaismas avots to apstaro tieši vai lietu redzam uz gaismas fona - aizmugures.
Balta puķe uz palodzes vakarā ir tumšs, ja ne melns, siluets pret gaišāko logu rūts laukumu. Iededzot spuldzi rūts pekšņi top zili melna kā tintes pudele, bet melnā baltā puķe - krējuma krāsā.
Novēro arī ēnas: auto starmešu vienā virzienā raidītā gaisma dos asas, cietas ēnas, kontrastainu apgaismojumu. Istabas spuldze aiz piena stikla radīs mīkstas, kūstošas ēnu pārejas. No tā redzams kāda iespēju bagātība ir gaismas rotaļās.
Varbūt esi dzirdējis sakam, ka aukstai gaismai siltas ēnas, un otrādi. Tas nozīmē ,ka cilvēks izjūt sarkanos, sarkanbrūnos, oranžos, sviesta dzeltenos noziedus kā siltus, bet zilos, zilzaļos un violētos, kā arī citrona dzeltenos kā aukstus. Ja nu visas gaismas izkrāsojot ietur siltas, ēnas aukstas vai otrādi, - gleznojums dod pārliecinošu iespaidu, krāsas liekas "pareizas ". Tā var panākt arī ļoti reālu, īstu lietas attēlu, tā izliekās "kā dzīva".
Ziemas krēslas stundā apskati silti oranžos logu atspīdumus gluži zilajā sniegā pie mājas. Zinot, ka sniegam "jābūt baltam" secināsi ka spuldzes gaisma ir silta, ārā gaisma auksta. No tā varēsi saprast kāpēc balts vien iekrāsots sniegs pēc sniega neizskatās, jo tas īstenībā atsit visādas krāsainas atgaismas, refleksus. Izmēģini ar baltu papīra lapu dažādus gaismas efektus.
Bet šīs gudrības lieti nederēs, ja gribēsi izkrāsot uniformu, tautas tērpu vai kādu lietu tās lokālajā krāsā. Tās vislabāk tad rādīt pilnā izkliedētā gaismā. Vienmēr atceries, ka izkrāsojot tev jābūt skaidram nodomam ko tu vēlies parādīt - lokālo krāsu vai gaismas efektus.
Izpētī dažādu krāsainu gleznu attēlus grāmatās : vai tajos gleznota gaisma ēnās, vai tikai krāsu lauki ieklāti spožās krāsas dēļ, lietas apveidu norādot ar apvilkumu (kontūru, līniju).
Tad vēl ievēro, ka zīmējot vai gleznojot priekšmetus bieži vien tie nav jāsaprot to tiešajā nozīmē. Attēls ir zīmju valoda.
Aplūko izkrāsojamo lapu, kurā bāka un kuģis. Padomā, vai ar to nav domats arī kas cits. Aprunājies par to ar māmiņu un tēti un pēc tam uzliec kuģim vārdu. Aplūko saulīti uz vāka. Ko nozīmē burts L uz tās.
Kā redzi, šī grāmata tev ir uzdevums. Esi acīgs un padomā - arī redzēt ir jāmācās.
Šoreiz tev krāsojot liela brīvība, bet ja vēlies karavīrus rādīt to īstā krāsā, atceries ka senlatviešu ieroči un rotu kalumi bija bronzas un vara: brūnsārti vai dzeltēnzaļi. Rīgas musketieris būs visai pareizs, ja tam dosi pelēkus svārkus un bikses, dzeltenas zeķes un kaklautu un dzeltēnu cepures apmali. Plecu siksna brūndzeltēna, musketas stobrs zili melns, koka daļas brūnas.
