but_izb.gif (999 bytes)

Latvijas  ūdeņi

(Ko vecāki un audzinātāji varētu stāstīt bērniem par Latvijas ūdeņiem.)

Izkrāsojamie zīmējumi domāti kā ierosinājums plašākām pārrunām par tajos attēloto.

Dabas norises ir ūdens caurstrāvotas. Ūdens dabā parādās dažādos veidos. Daudzveidīga arī tā darbiība, tai vērts pārdomās izsekot.

Latvijas ūdeņi dara brīnumus. Tie veldzē mežus, laukus un dzīvo radību. Pacietīgi, pilienu pa pilienam, tie izurbj akme.nus un ar milzīgu spēku savā laikā salauž un iznes Iedu. Migla, lietus, krusa, sniegs un sarma ir tās pašas vielas, kas krāsainie mākoņi.

Latvijas piekrasti apskalo Baltijas jūra ar plašo Rīgas jūras līci. Dzintara dēļ, ko tā glabā, tā bieži tiek dēvēta par dzintarjūru. Dzintars ir sacietējis senmežu sveķis, ko pēc vētras bieži vien var atrast liedagā. Liedags ir sekla, viļņu apskalotā krasta josla, ko sauc arī par pludmali. Dziļāk jūrā, aiz trešā sēkļa, sākās selga - jūras dzelme.

Ezers ir uzkalnu ieplakās iegulis udens, Latvijā parasti jau no ledus laikmeta. Ezeru visvairāk Latgalē. Tur ir arī lielākais Latvijas ezers - Rāznas ezers, kā arī dziļākais - Dridzas ezers (65 m.). Ezeri aizaug vai pāraug ar zālēm un sūnu, un tā pēc laika rodas purvs. Pārauguši ezeri rada purvus ar bīstamiem akačiem - dūņu dzelmēm. Latvijas lielākie sūnu purvi - tīreļi -ir ap Olaini un starp Livāniem un Lubānu. Gadsimtu gaitā sūnu slāņi sablīvējās, pārkūdrojās. Kūdra ir vērtīgs kurināmais. Purva augiem slapjumā trūdot un rūgstot, atdalas purva gāze, kas uzburbuļojot virspusē, gaisā pati aizdegas. Tās ir tā saucamās malduguntiņas, ko nostāstos saista ar vecu kara naudu un purva velliem. Senākos laikos gar Baltijas piekrasti pār staignājiem un slīgsnām tika celti purva tiIti, tie bija guļkokiem izlikti ceļi, kas mirka rāvā - rūsainā purva ūdenī.

Lielākā Latvijas upe ir Daugava. Daugava ir Iatviešu tautas likteņupe, tās krastos izcīnītas sīvas cīņas. Ap Daugavu latvju ciltis apvienojas vienā latviešu tautā, kas savas brīvības cīņas turpināja pie Gaujas, Ventas, Lielupes.

Dažas upes ir avoksnainas - tajās uzvirst avoti. Citas bagātas dziļām vietām - dzelmēm, atvariem. Līdzenu, smilšainu vai zvirgzdainu sēkli, pa kuru var upi pārbrist vai pārbraukt, sauc par braslu.

Aizsalušas upes vai ezera ledū izcirstu caurumu, udens smelšanai vai zvejošanai,sauc par āliņģi.

No zemes izplūstošu ūdeni, kas parasti iztek kādā piekalnē, sauc par avotu. Caur zemes slāņiem nācis, tā ūdens ir ļoti dzidrs un auksts. Ģipša bagšātās vietās avota ūdenim sēraina garša. Tie ir sēravoti un šādu ūdeni lietā dziedniecībā. Latvijā sēravoti bija Ķemeros, Baldonē, Barbelē u.c.

Tā kā ne vienmēr ļaudīm pie mājām bija avoti, tad laba dzeramā ūdens smelšanai raka akas. Tās bija dziļas bedres, kas sniedzās līdz pamatūdenim un deva drošu Iaba ūdens krājumu sētas ļaudīm un dzīvniekiem. Lai akas sienas neiebruktu, tās izIika akmeņiem un koka grodiem. Pie akas ieraka garu stabu ar žuburu galā. Žuburā uz tapas svērteniski kustināma šūpojas akas svira, - atsvaru vienā, smeļamo kārti ar spaini otrā galā. Ar šādu ierīci bija ļoti ērti iesmelt un izcelt ūdeni no akas dziļuma. Šādu smeltavas veidu āriešu tautas pazinušas jau vismaz 6000 gadus. Vēlākos laikos vaļējās akas aizstāja ērtākie sūkņi. Latvijas lauku ainavā vecai akai tomēr sava raksturīgā un paliekošā vieta.

Kaut kur ielejā, pie rijas, tika rakti mārki - Iabas istabas lielumā, bet dziļumā apmēram vīram līdz padusēm. Tur mērca linus, lai izrūgstot atlec sķiedras no stiebriem. Linus mērca arī ezerā vai upes nodalījumā, bet zivīm un vēžiem tas ļoti kaitēja.

Vēl piemināma būtu tērce, - pārplūdusi meža pļaviņa, īpaši pavasaros, kad no meža plūst kūstoša sniega ūdens. Tādās ūdeņainās vietās parasti bija daudz ciņi - zāļu un sūnu veidoti izcili paugurīši, ap kuriem ūdens izskalojis sakņu nesaturēto augsnu.

Lietus, kas salijis pagalma dobēs, vai uz ceļa, rada peļķes. Nakts vēsumā zāļu stiebros sabiezē siltā vasaras gaisa mitrums spožās rases Iāsēs. Visilgāk rasa guļ raspodiņu lapās, - līdz agrai priekšpusdienai.

Pavasaros vai rudeņos, nakts aukstumam pieņemoties, zālē iekrīt salna - miltains stiebru apledojums. Tad seko sals un sniegi. Ledū un kupenās paiet ziema, atkusnī un sērsnā tuvo,jas pavasars un tad kādā jaukā dienā ar cīruļa dziesmu un pūpoliem sākas pavasara plūdi.

Latvijas udeni dara brinumus.

but_izb.gif (999 bytes)

Daži padomi zīmējumus izkrāsojot

Šoreiz krāsojot atceries visu, ko esi ievērojis dabā: mākoņus, atspīdumus ūdenī un tālu koku un zemes krāsu. Sāc ar gaišākām krāsām vispirms; sevišķi viegli krāso debesis, mākoņus, jo tie ainava parasti ir gaišāki nekā zeme un udens atspīdums. Atceries, ka priekšmetu krāsu nosaka gaisma, kas tos apspīd. Sārtā, dūmakainā vakara gaismā lauki un udeņi būs sārti, silti, oranži, bet skaidrā vējainā gaisā zilgani, sidrabaini, vēsi.

Daugavai ir zilganpelēka plienakmens krasti, bet tie vakaros dažreiz izskatās sārti, violetām ēnām.

Gaujas stāvie smilšakmens krasti ir dzeltēnsārti. Iecavai mežu pakrastē vietām atskaloti ģipša sIāņi, kas izskatās kā ledus.

Latvijas zivis un citi ūdens iemītnieki izskatīsies diezgan pareizi, ja tos krāsosi apmēram šadi:

VĒZIS. Zaļganmelns, upēs un ezeros. Pēdējā laikā Latvijā stipri iznīcis. Vēžus ķēra naktīs vai nu ar rokām, pie sveķainu skalu gaismas, vai krītiņiem (ķeselēm) - tīkliņiem, kam vidū kumoss. (Vēži ļoti cienīja vardes.) Vārīti vēži spilgti sarkanā krāsā.

VARDE. Abinieks, dzīvo slapjās vietās pie ūdeņiem. Parastā varde brūna, tumšiem plankumiem, baltu pavēderi. Zaļā varde zala, dzeltenbālu vēderu. Pavasaros vardes kvarkšķ pie mārkiem visu nakti.

SALAMANDRA. Abinieks, pelēkbrūnu muguru, dzeltēnbālu pavēderi, oranžiem punktiņiem. Rudeņos atstāj ūdeni un pārziemo alā vai zem akmeņiem.

LĪDAKA. Dzeltenzaļa ar tumšiem olīvzaļiem, pat melniem svītrojumiem uz muguras un sāniem. Mutē asi zobi, ķer citas zivis.

LASIS. Liela sidrabaina zivs, tumšu muguru, sīkiem punktiņiem virs sānu Iīnijas. Nodzīvojis upēs sava mūža pirmos pāris gadus, iziet jūrā. Izaudzis atgriežas mazajās upītēs nārstot. Šai ceļojumā lec pāri dambjiem un sēkļu kritumiem.

RAUDA. Sidrabaina upju zivs, zilganu vai brūnganu muguru, sarkanām acīm un spurām.

ASARIS. Dzetenīgs ar tumšām olīvzaļām stāvām svītrām gar sāniem. Spuras sārti oranžas, muguras spuras asām smailēm.

GRUNDULIS. Sīka, ziņkārīga zivtiņa, kas okšērē pa zvirgzdainu, oļainu upes gultni. Dzeltenīgs, brunpelēkiem raibumiem.

SAMS. Lielākā Eiropas sālsūdens zivs: var izaugt līdz četri metri garš un 200 kilogrammu smags. Latvijā dzīvo upju atvaros, brūngani vai zaļgani melns. Lieli sami tagad reti.

KARŪSA. Zeltaina, olīvzaļu muguru, lilāmm zvīņām. Dūnaiņu dīķu zivs, karpu radiniece.

NĒĢIS. Brūni zaļgans, aug upju duņās (ta saucamais "pikstulis"). Pieaudzis parasti dodas uz jūru, bet atgriežas upēs nārstot. Gaujā pie Carnikavas un Daugavā pie Doles salas nēģus ķer īpašos nēģu tačos. Attiecīgi sagatavoti tie ievērojams Latvijas gardums.

ZUTIS. Izšķiļas Atlantijas okeāna rietumpusē, pie Bahāmu salām, un ka caurspidigs "stikla zutītis " ar Golfa straumi ceļo uz Eiropu. Upēs nonācis, aug dūņās un pacerēs 5-15 gadu. Izaudzis par "sudraba zuti " kādu rudeni dodas jūrā uz savu dzimto vietu nārstot un vairs neatgriežas. Brūni dzeltēnīgs, vecie zuši sidrabainu vēdoru, melnu muguru.

VĒDZELE. Dzeltēni pelēka ar brūnganiem laukumiem, vēders dzeltenīgi bāls. Dzīvo upju dibenā starp akmeņiem. Agri pavasaros viena no pirmajām zivim, kas ņem nakts āķus.

REŅĢE. Jūras zivs, sidrabaina, zilganmelnu muguru. Vairākas pasugas. Reņģe ir siļķes radiniece, kas mājo mazāk sāļajā Baltijas jūrā.

SIĻĶE. Sidrabaina, zilganmelnu muguru.

BUTE. Sauc arī par pleksti. Plakana jūras dibena zivs, brūnpelēku, lāsainu muguru, baltu vēderu. Vairākas pasugas.

but_izb.gif (999 bytes)



Dizains un implementācija megabyte_data. Vizuālie un teksta materiāli © Imants T. Bite 1998
Komentārus un jautājumus par šo web-instalāciju un tās saturu lūdzu sūtīt uz megabyte_data@compuserve.com