Latvijas lauku darbi un darba rīki līdz 2. pasaules karam
Latviešu zemkopja darbu kārtību noteic Latvijas dabas apstākļi. Tie visumā nav mainījušies, kad pirmie baltu ienācēji tagadējā Latvijas territorijā kopš 5000 gadiem sāka līst līdumus.
Tāpat no šiem senajiem laikiem līdz pat mūsu dienām latviešu zemkopis audzē sen pazīstamus, mūsu tautas dziesmās apdziedātus, kultūraugus - kā labību, tā pākšaugus un saknes: miežus, rudzus, auzas, pūrus (ziemas kviešus), pupas, zirņus, kāpostus, rutkus. Par tiem pat ir senas teikas, kā Dievs ar velnu tos kopuši un dalījuši ražu, pirms uzradušies cilvēki. Šīs teikas norāda, ka kultūraugus cilvēks iekopis no savvaļā augošiem. Arī darba rīki darināti no pieejamā materiāla - kaula, akmens, koka.
Lai gan vēstures tālākā gaitā cilvēks arvien vairāk sāk pielietot metallus, Latvijas mežu ieskautajās zemnieku sētās un lauku darbos daudzi senie koka rīki joprojām lietoti darbā līdz pat 2. pasaules karam.
Šī krāsojamā grāmata bērniem nav ne latviešu kultūrvēstures mācība, ne arī etnografiskā materiāla attēlu krājums.
Rādītās ainas domātas ieskatam, kā un ar kādiem rīkiem veikti lauku darbi, par ko pēckara paaudzes lasa vairs tikai mūsu folklorā un literatūrā, vai dzird vēl vecmāmiņu un vectēvu stāstos, kā Latvijā, tā ārpus tās.
Darbu un darba rīku apraksti
(Numuri attiecas uz iespiestās grāmatas lappusēm)
3 - Līduma līšana ar akmens kapli, ta saukto "baltu čūskas galvas kapli", kas ir aizvēsturisks darbarīks. Līdums ir mežā ierīkots lauks. Iekārtojot dzīves vietas - setas - Latvijas senmežos, nācās nocirst kokus, izcelt celmus un saknes. Daļu nocirsto koku lietoja ēku celšanai, pārējo sadedzināja un pelnus ieara zemē. Nolīstajā klajumā sēja labību. Akmens cirvjus un kapļus (raukņus) vēlāk aizstāja bronzas un dzelzs rīki.
4 - Arkls - spīļu arkls, vēzītis - sens baltu zemkopja darba rīks. Abas lemešu smailes lemesnīcas galā ir no metalla, tāpat, kā vērstuves lāpstiņa, kas apverš velēnu. Dažviet sēklu zemē ieara, lai gan parasti to ierušināja ar ecešām. Spīļarklu lietoja dārzos un kartupeļu laukos līdz pat 2. pasaules karam.
5 - Sētuve, - no koka saknītēm cieši pīta lēzena izsējamo graudu tvertne ar siksnu, uzkāršanai pār plecu. Dažviet sējējs graudus saturēja priekšautā. Vangalis, - virvē iesiets bluķītis birzēšanai. To velkot pāri laukam, irdenajā zemē paliek svītra. Lauku tā sadala ap 6 soļi platās joslās, - birzēs. Pa tām iet sējējs un vienmērīgi izsēj sēklu. Labības sēšana bija svarīgs, ar godbijību veicams darbs. Tukšu sētuvi uz lauka vienmēr nolika apvērstu, ar dibenu uz augšu, lai neiziet svetība.
Sēklu zemē ierušināja ar egļiem, - no zarainu egļu šķilām sasietām ecešām. Jaunos laikos ecešas taisīja ar koka tapām vai dzelzs tapām koka rāmī. Ar ecešām sairdināja arumus, sagatavojot zemi sējai.
6 - Kapākslis, - S veida asmenis koka kātā, lapu un sakņu sasmalcināšanai mājlopu barībai. Kapāja dēļu kastē. Tas bieži bija ganiņa darbs, kas prasīja no kapatāja lielu piepūli.
7 - Stabule, - ganiņa mūzikas instruments, vai vienkārši kārklu svilpe. Stabuli mauca pavasarī no gluda kārklu dzinuma. Kazu kārkls, kam ribaina koksne, stabulei nederēja, jo mizu pagriežot tā plīsa. Lai miza atlektu, to viegli sita ar sprungulīti, skaitot stabuļu vārdus.
Laika noteikšanai ganiņi ierīkoja vienkāršu saules pulksteni.
8 - Sienu pļauj ar izkapti. Izkapti iesien kātā ar sutinātu ievas vai kārkla klūdziņu; jaunākos laikos ar dzelzs apskavu. Izkapts kātam un rokturiem jābūt piemērotiem pļāvēja augumam. Pļāvēja vēziens noteic spailes platumu. Nopļautā zāle krājās vālā. Sienu pļauj ārup, projām no nepļautās zāles. Izkapti asina ar galodu vai šauru smilšainu dēlīti, - brucekli. Vecos laikos, pirms komerciālo brucekļu ieviešanas, pļāvējs nēsāja līdzi kulīti ar asām smiltīm, kurās apvārtīja rasā saslapēto brucekli. Izkapti asinot to noslaucīja ar zāles vīkšķi un brucekli pieskandināja pie asmens. Tā bija siena laika raksturīga skaņa. Rasainu zāli izkapts kož vislabāk.
Ja izkapts kļuva trula, to ar āmuru izkapināja uz Iīdzņemtas laktiņas. Plāni izkapinātais izkapts asmenis tā kļuva cietāks un labāk "turēja zobu", - tik ātri nekļuva neass.
9 - Grābeklis, - viegls un parocīgs rīks siena sagrābšanai. Grābekļa kātam bija jāņem pareizi izvēlēts koks, lai rokās neierauj skabargas un neieberž tulznas. Grābekļa zari ir oša vai ozola tapiņas, ko iedzen grābekļa siekstā.
Siena dakšas - sekumi - siena klēpju pacelšanai kaudzē vai orē. Sekumus lieto arī labibas kūlu celšanai un salmu nešanai.
10 - Ore ir gari darba rati ar augstām redeļu sānmalām, - siena, labības, salmu vešanai. Dažos Latvijas novados sienu, salmus, labību veda ar parastajiem darba ratiem, tiem uzliekot platu rāmi, vai ar īpašiem galda ratiem, kam bija plakana virsa.
Parastiem darba ratiem ir noņemams dēļu rāmis - dreģis - kas apsedz ratu asās sānmalas un braucot pasargā iekšā sēdētājus no dubļiem. Uz atsperēm uzlikts ratu kurvis - atsperu, vai "federrati" stipri atviegloja braukšanu.
11 - Govis slauca no labās puses. Pienu kannās lēja caur kāstuvi, - linu drāniņas filtru. Seno paņēmienu - krejumu podā nostādināt un tad ar lēzenu koka karoti nokrejot, - vēlāk aizstāja separators, kas ērti atdalīja krējumu no vājpiena. No krējuma kūla sviestu. Sviestu kuļot atdalās paniņas, kas ir ļoti garšīgs padzēriens pie svaigas sviestmaizes siena laika launagā.
12 - Bičolis - dravnieks - pie augstā priedē iedētās dores uzvilkās ar dzeini. Dzeiņa vārna ap savu knābi saturēja dzeiņa virves cilpu, lai bičolim būtu abas rokas brīvas darbam. Priedē iedobtās (iedētās) dores priekšu nosedza ar īpašuma zīmi rotāts dēlītis - valna. Lai lācis neizēstu medu, bišu kokā iekāra bomīti, kas lācim bija ceļā. Jo stiprāk lacis bomīti grūda sānis, jo stiprāk tas, atpakaļ nākdams, sita lācim pretī. Tā, pats ar sevi cīnoties, pekainis beidzot novēlās zemē.
13 - Jaunlaiku biškopis savas saimes tura pie mājām, tropos, stropos. Medu no šūnām izsviež dažādas, uz centrbēdzes principa gatavotas ierīces. Vienkāršākā redzama attēlā. Dūmkanna ir parastais biškopja rīks bišu kontrolei dravā darbojoties. Senos laikos medus un it īpaši vasks bija nozīmigs starptautiskajā tirgū, preču izmaiņā.
14 - Ravētājas rūpējās, lai dārzā stādīto nepārņem nezāles. Ravētāju darba rīks ir kaplis.
Aitas cirpa ar dzirklēm. Redzams, ka meita savu aitiņu pārliecīgi slavē.
Pods - svara vieniba - ap 8 kg.
15 - Zirgus apkala vietējais kalējs. Vasaras pakavi bija neasām radzēm, bet ziemas pakaviem ieskrūvēja asas radzes, pakava priekšdaļā divas. Pakavu pie zirga naga biezās ārmalas tura plakanas pakava naglas. Pakavi pasargāja zirga nagus. Asās radzes neļāva slīdēt, īpaši uz sasaluša, apledojuša ziemas ceļa.
16 - Lauku mēslošanai lietoja kūts mēslus. Mēslu izvešanai uz lauka rīkoja talku, aicinot palīgā kaimiņu. Tad darbs veicās raitāk, jo, tika lietderīgi sadalīts. Kūti mēza spēka vīri, jo tas bija smags darbs. Piekrautos ratus uz lauka, un tukšos atpakaļ, brauca pusaudži un dūšīgi puikas. Uz lauka mēslus no vezuma lielās lēkšķēs izmētāja vecāks vīrs. Sievas un meitas ar mazajiem mēslu sekumiem tās izārdīja, lauku vienmērīgi noklājot iearšanai.
Puikas tukšos ratos no lauka uz kūti laida kājās stēvēdami, lai visi redz, ka šie var tāpat, kā lielie.
17 - Mēslu dakšas, ārdāmie sekumiņi un koka tupeles ar biezu vītola zoli un ādas virsu ir mēslu talkas darba rīki. Jaunākos laikos organisko kūtsmēslu mēslojumu laukiem papildināja ar makslīgo mēslu piedevu.
18 - Linus novāca plūcot un šim darbam rīkoja talku. Noplūktos linus sasēja buntēs. Uz stabā ieliktiem asmeņiem nocirta linsēklu pogaļas, bet linu buntes iemērca mārkā zem sloga. Linsēklu pogaļas sakrāva zārdā, lai žūst. Tās vēlāk kūla, lai iegūtu linsēklas. No linsēklām spieda eļļu un tās izmantoja lopbarībai. Linu talkā plūcējas centās atrast linu jumi, ar ko pušķoja bara vedēju vai saimnieci.
19 - Kad lini mārkā bija pietiekami ilgi mirkuši, tos izklāja uz rugājiem tilināt. Sausus, saulē izbalējušus, tos novietoja rijas nojumē. Ziemā tos lika paisīklās, - salauzīja cieto stiebru daļu, ko ar kulstīklām kuļot atdalīja no šķiedras. No garās, smalkās izkulstīto linu šķiedras vērpa pavedienus audekliem, grožiem, virvēm. Īso, rupjo šķiedru, kas
kulstot izkrita līdz ar spaļiem, sauca par pakulām. No pakulām gatavoja rupju darba audumu maisiem, savija mīkstas saites mājlopiem.
20 - Kurzemē, Zemgalē labību pļāva ar garkāti izkapti, tai uzsienot lociņu, lai stiebri nekrīt pāri kātam. Vidzemē šim darbam lietoja vienroci - īsā kātā iesietu mazu izkapti un mazu grābeklīti, labības pieliekšanai. Labību pļauj laukā iekšā, veidojot kūlīti pret nopļautajiem stiebriem.
21 - Kūlīti sien tā: izvelk no vidus salmu sauju un to asi ielauž. Salmu sauju gareniski pārdala divi vienādās daļās, savij pāris reizes katru, apņem ap kūlīti, sagriež galus grīstē un pabāž zem kūlītim apņemtās jostas. Kūlišus saliek statos ar vārpām uz augšu. Dažviet statiņus pārsedza ar īpašu, rezgalim tuvu sasietu kūlīti, to uzliekot statiņam kā cepurīti; tas pasargāja statiņu no lietus.
22 - Iekopjot līdzenus tīrumus, tajos arvien biežāk varēja nodarbināt ar zirgu vilkmi darbināmas mašīnas zāles, āboliņa, labības pļaušanai. Ar zirga grābekli ātri un ērti savāca sienu vai aboliņu.
23 - Lai savestu darba kartībā agro viencilindra traktoru, vajadzēja vismaz trīs gudras galvas.
24 - Ābolus novācot raudzijās, lai tie netiktu bojāti, tāpēc tos nolasīja ar rokām.
Attēlā redzams ūdens pumpis ar sili un kublu zirgu, govju padzirdīšanai. Jaunākos laikos vaļējās akas aizstāja pumpis, kas sūknēja ūdeni no zemes. Veļu mazgāja lielās baļļās ar pelnu sārmu vai ziepēm. Tikai jaunākā laikā nāca lietošanā veļas pulveris. Mazgājot veļu berza uz rievaina veļas dēļa; senais veāas mazgāšanas paņēmiens bija velēšana ar veļas vālīti. Veļas vālītes bieži rotāja ar iegrieztiem rakstiem.
25 - Šī gadsimta 30-tos gados Latvijā sāka ierīkot elektrības pievadus arī no pilsētām attālākos lauku novados, jo tika nobeigta Ķeguma spēkstacijas būve. Līdz tam elektrību ražoja tikai pilsētu mazās spēkstacijas vietējam patēriņam. Attēlā jaunais mechaniķis savā darbnīcā rokas urbja vietā liks elektromotora darbinātus rīkus. Murnieks viņam palīdz iekārtoties. Mūrnieka darba rīki ir ķelle, asais āmurs, āža raga birste, limeņrādis un lode (vertikāles pārbaudei). Tai laikā spuldzēm bija Edisona vītne.
26 - Rija - ļoti sena latviešu sētas ēka labības kalteānai un kulšanai. Vienā rijas galā iebūvēta cieši noslēgta telpa ar dziļi ieraktu krāsni. Tās speltei mālu pārjums, lai dzirksteles neiet pa gaisu un neizceļas ugunsgrēks. Šai telpā labību kaltāja. Otrā rijas galā bija plaša telpa - piedarbs - ar platām durvimm vezumiem un caurvējam. Piedarbā blīvi nostampātais klons (kuls), kur izklāja sauso labību, bija kulšanas vieta. Kūla ar spriguļiem, - kātā iesietām ozola vālītem. Izkultos salmus novāca ar trejzaru koka dakšām - trizuli. Par riju daudz nostāstu un teiku. Naktīs, rijas krāsnī sargājot uguni, rijkuri jo bieži apciemojis velns. Rudens dievainēs, mirušos godinot, rijā klāja mielasta galdu veļiem.
27 - Labības kulšana jaunākos laikos - "dampja talka". Ar tvaika mašīnas ievešanu atvieglojās lauku darbi. Labības kulšanai palīgā aicināja kaimiņus, rīkoja kulšanas talku. Šīs talkas izvērtās par jautriem sabiedriskas dzives notikumiem, it īpaši pie talkas mielasta galda, kur skanēja dziesmas un sprēgāja joki. Bērniem dampja talkas bija priecīgi notikumi - sagaidot, apbrīnojot un pavadot vareno, melno tvaika mašīnu, kas vilka sārto, labības putekļiem klāto kūlēju.
28 - Laikā starp abiem pasaules kariem Latvijā laukus apstrādāja ar divu zirgu vilktiem tīrumu apstrādes rīkiem. Divzirgu arkls, atsperu eceša, dzelzs tapu eceša un lauku veltnis bija parastie lauksaimnieka darba rīki. Tos vilka zirgu pāris, piejūgts brakam, kas sastāvēja no dzelzs gredzenu savienotiem vilkmes kokiem, - zveņģelēm.
29 - Kartupeļus no ziemas sala pasargāja novietojot tos pagrabā, vai, ja tāda nebija, kartupeļu bedrēs un kapčās. Kartupeļu bedres raka apaļas, vīram līdz pleciem. Vietai izvēlējās stingru, sausu smilšu uzkalnu, kas parasti bija priedītēm un kadiķiem apaudzis. Bedrēs sabērtos kartupeļus nosedza ar salmiem un noklāja ar zemi, ventilācijai atstājot salmu kūlīti.
Kapčas taisīja uz lauka, saberot kartupeļus garā kaudzē. Sabērumu nosedza ar salmiem un apmeta ar zemi. Tāpat ieziemoja arī sakņaugus.
30 - Šī gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijas laukos arvien biežāk transportam un lauku apstrādāšanai ieviesa mechanizēto vilkmi. Kravas mašīnas aizstāja zirga spēku tālajos ceļos. Smago aršanas darbu arvien vairāk veica ar Latvijas augsnai piemērotajiem vieglajiem traktoriem. Tomer visur zirgu tie aizstāt nespēja.
31 - No plašajiem Zemgales laukiem cukurbietes uz Jelgavas cukurfabrīku nogādāja smagais auto. Cukurbietēm zaļās pieres un sīkās saknes vajadzēja tīri nodarināt. Tas bija rokas saldējošs darbs pat no maisiem uzceltas nojumes aizvējā. Cukurbietes, kartupeļus un citas saknes savāca ar sakņu dakšām; tām zaru galos bija apaļi, strupi bumbulīši, lai nesadurtu saknes. Graudu maisu, mākslīgo mēslu vai citas kravas pārvadāšanai noderēja ar jēlnaftu vai dīzeļa degvielu darbināms traktors.
32 - Kad ap Miķeļiem dārzā iekrīt salnas, cērt un novāc kāpostus. Darbam lieti der vienriča ķerra. Kāpostus smalki saēvelē uz baļļai pāri noliktas kāpostu ēveles. Tā ir dēlis ar asmeņiem, pār kuriem slīd kastīte bez dibena, - ēvelējamo kāpostu tvertne. Smalkos kāpostus ar stampu stampā, līdz tie atdala sulu. Tad tos ar sāli, ķimenēm un garšvielām blīvi iestampā mucā un ar akmeni nosloga. Mucā kaposti ieskābst un dod gardu ēdienu visu ziemu.
33 - Pie kāpostu un gurķu mucām jo bieži redzams salītu sēņu staņķītis.
33 - Plīts ir mūrēta mulda ugunij, virspusē nosegta ar rūšiem. Rūši ir dzelzs lējuma plāksne ar caurumiem katlu ielaišanai liesmās. Plīts uguns caurumus var pēc vajadzības aiztaisīt ar viens uz otra gulošiem gredzeniem, - plīts riņķiem. Plīts sānos iemūrēta cepešplīts.
Attēlā uz plīts redzams skārda ūdens vāramais trumulis, ķeta katls, panna un tējas kanna. Mazajā kanniņā tējas stiprums, ko atšķaida pēc garšas.
Pie plīts mutes redzamas ogļu lūkšas un ar oglēm karsējams gludeklis.
Aiz bluķīša bērza zaru slota. Slīpais, ausainais dēlītis ir "puika" garo zābaku novilkšanai.
Virs plīts, siltuma mūrīša kaktā redzams gaisa vilkmes aizbīdnis: ar to regulē uguns kurēšanos. Siltuma mūrīša spraugās dzīvoja circeņi.
34- Baļķu vešanai vasarā lieto parastos ratus, tos noceļot no priekšass. Priekšasij uzliek kūleni - bluķi ar ragiem, kas satur baļķus no sāniem un ļauj priekšriteņu asij zem sevis braucot grozīties. Baļķa tievgalus tura ratu pakaļdaļa.
Baļķus zāģēja dēļos ar tvaika mašīnas dzitu gateri. Gateris ir stipru planku rāmis kurā iekārtoti zāģi. Zāģus var nostādīt dažāda biezuma dēļu zāģēšanai. Baļķi zāģos velk iekšā gateris pats pa dzelzceļam līdzīgām sliedēm, uz kurām ripo trulīši - dzelzs ratiņi, kas nes baļķi.
35 - Ziemu baļķus ved ar ragūm (ragavām) uzsietu kūleni, tievgaļus uzliekot uz mazajām baļķu ragutiņām. Tā ērti varēja izbraukt starp celmiem un baļķus vest tieši no cirsmas. Ar motorizētā transporta ievešanu smago darbu veica dīzeļa mašīna.
36 - Linus un vilnu savērpa diegos un dzijās ar ratiņu. Pirms vērpšanas vilnu kārsa ar kārstuvēm. Kārstuve ir koka lāpstiņa ar asiem zobiņiem. Kāršot vilnu ķemmē vienā virzienā starp kārstuvju pāri. Šādi apstrādātu vilnu viegli savērpt vienmērīgā, gludā dzijā. Linus nekārš. Kā kārstas vilnas ērkuli, tā izkulstīto linu kodeļu vērpšanai uzsēja uz ratiņa sprēslīcas (cērves). Sprēslīcu bieži rotāja iegriežot rakstu.
37 - Savērptos linus un dziju krāsoja, - senos laikos ar dabīgajām krāsvielām, jaunākos laikos ar ķīmiskām, veikalā iegādātām. Pareizi veikts dabīgo krāsvielu krāsojums bija košs, nebalēja. Senās šķiedras krasošanas paņēmieni tagad visumā aizmirsti. Saknu, mizu vai lapu novārījumā dzijas vārīja ar attiecīgu kodņu (sāls, dzelzs, vara savienojumi) piedevu, skaloja un izkāra žāvēšanai.
No diegiem un dzijām auda dažādus audumus. Aušanai lietoja aužamos stāvus.
38 - Grožus, virves parasti vija vectēvs no uz kāšiem uztītām auklām. Gaismu deva skalturī iesprausts skals. Izdobta kālī ielietu tauku spuldzīte, no taukiem vai vaska lietas sveces, senos laikos bija parastie apgaismes līdzekļi. Attēlā redzama sveču lejamā muldiņa un skārda lukturis, kas tajā ielikto sveci pasargāja no vēja pūsmas.
39 - Daudz drošāks un gaišāks āra darbu apgaismes rīks bija vējlukturis, ko sauca par sikspārni. Tajā dega petroleja un to varēja lietot stiprā vējā. Petrolejas lampiņas ar gariem stikla cilindriem bija parastais virtuves iekštelpu gaismeklis. Galda lampas ar stikla kupoliem deva mājīgu gaismu. Pie skalu, tauku spuldzīšu un šādu galda lampu gaismas Latvijā veikti ieverojami gara darbi.
40 - Piesta ir izdobts koka bluķis. Tajā ar stampu sasmalcina dažādiem ēdieniem domātus graudus, samīcija zirņu, pupu, kaņepju biezeņus (staku).
Dzirnas ir divi akmeņi, starp kuriem samaļ miltos labības graudus. Apakšējais, klusais akmens, ir nekustīgs; virs tā ar milnu griež otru, kam vidū caurums graudu iebēršanai. Starp akmeņiem graudi samaļas miltos un krājas dziernu kastē. Malšana bija smags sievietes darbs.
41 - Vējdzirnavas veica malšanu ar dabas spēku. Maizes mīklai miltus iejava abrā, kur tie uzrūga. Maizes cepšanai lietoja īpašu krāsni, cepli. To izkurināja, ogles ar kruķi izrausa priekšā un krāsns klonu ar pažagu (čauksturi) tīri izslaucīja. Pažaga ir no priedīšu zariem sasieta slota, ko iemērc ūdenī krāsni slaukot. Tad uz lizes no mīklas izveido maizes klaipu, - kukuli, un to šauj krāsnī cepties. Krāsns muti aiztaisa ar skārda plāti. Kad maize gatava, tad visa māja, sēta un apkārtne pieplūst ar gardu smaržu.
42 - Ziemu meža vīri laida kokus ar garo divvīru zāģi. Azaidam katliņā vira brūkleņu mētru tēja, pannā cepās kāposti un gaļa. Maize bieži vien sasala, to nācās atlaidināt pie ugunskura.
43 - Malku, stutmatku vai zarus no cirsmas veda ar ragavām (ragūm). Stiprā salā sniegs zem sliecēm kauca, kas ziemas klusumā bija tālu dzirdama skaņa. Ciemos braucot zirgu jūdza kamanās.
44 - Pavasarī jumtu lāstekām pilot, skaidienā zāģē un skalda malku. Saskaldītās šķilas - pagales - sakrauj grēdā, lai izkalst ziemai.
Koka darbu parastākais rīks, tūlīt aiz cirvja, ir rokas zāģis, "fuksītis". Ar šķērszāģi, kam zobus var iestādīt vajadzīgā leņķī, var zāģēt visgarām dēlim. Šķērszāģim koka rāmis, kam nepieciešamo spriegumu dod stipra aukla, savīta ap sevi ar koka mēlīti, kas neļauj auklai attīties.
45 - Ikvienā sētā nepieciešamos koka darbus veica ar cirvi, urbi, slīmestu, jau pieminētiem zāģiem un ēveli. Rupjā ēvelīte - šrube - kalpoja koka gabala apdarināšanai sākumā. Nobeigumu veica ar slīmestu un garo ēveli. Ar slīmestu mizoja kārtiņas un tas bija parocīgs visādiem koka darbiem.
46 - Pavasarī, kad upēs izgāja ledus un sniegam kūstot pārplūda strauti, zivis nāca augšup pret straumi. Tās ķēra ieliekot murdus (venterus) pārplūdušo strautu ietekās pie upes. Murdus pina no kārklu klūdziņām, vai taisija koka rāmim apvelkot tīklu. Murdā parasti gāja līdakas. Ar makšķeri varēja piemānīt raudas, asarus, retāk sapalus.
47 - Pavasarī no bērziem laida sulas. Tās dzēra tūlīt, kā arī ieskābēja vasarai, siena laikam. Ja bērza sulas ar upeņu zariņu, citrona miziņu un pāris tējkarotēm cukura iepildīja zeltera pudelē, tās vasarā deva dzirkstošu, ļoti gardu dzērienu.
Paliem nokrītot, pa upi varēja braukt ar laivu un velcēt. Pie velces piekodās līdaka vai asaris. (Menca ir juras zivs). Velce ir stipras, smalkas auklas galā. piesiets vizulis ar āķi.
48 - Ērtākai jāšanai jau no seniem laikiem lietoti dažādi sedli (segli). Uzglabājušies seni koka sedli ar rotātu ragu. Sedlus parasti taisīja no ādas, ar attiecīgiem polsteriem un iešūtu rāmi. Latvijas apstākļos jātnieks bieži varēja ātrāk un ērtāk nokļūt vajadzīgajā vietā, nekā braucējs, it īpaši pavasarī vai rudenī, kad mazie lauku un meža ceļi izmirka lietū vai atkušņa šķīdonī. Sedlu siksnas, kāpšļus, iemauktus senāk bagātīgi izrotāja. Iemīļotas bija arī greznas segas, jo latvieši savu kumeliņu mīlēja un bija lepni uz to.
49 - Agrā pavasarī, kad uzzaļoja pirmā zāle, zirgus jāja nakts ganībās, - pieguļā. Pieguļnieki kūra uguni, vira olu kulteni (pantāgu) Ūziņam par godu un pārsprieda senus notikumus, stāstīja visādus nostāstus. Mežainos Latvijas novados mita vilki, arī lāči, tāpēc vajadzēja uzmanīt, lai tie nesaplēš zirgus. Zvēru baidīšanai, saziņā ar citiem pieguļniekiem, vai tikai tāpat, prieka pēc, pūta mizu taures vai āžragu. Pie ugunskura dzirdētais turpināja dzīvot tautas atmiņā, saglabājās paaudzem cauri līdz pat mūsu dienām. Jaunākos laikos pieguļā vairs nejāja, jo izmainījās lauku darbu apstākļi.
Imants Bite
Londonā,1989. g.
